Pēc tam kad 19. gadsimtā Kurzemē, Vidzemē un Latgalē tika atcelta dzimtbūšana un lauku ļaudīm uzliktie pārvietošanās ierobežojumi, vēlākās Latvijas Republikas teritorijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, sākās masveida pārcelšanās uz pilsētām. Pilsētās bija ne vien fabrikas un labāk apmaksāts darbs, bet arī augstas skolas un dažnedažādas laukos nepieejamas izklaides. Iespējams, ja dzimtbūšana Krievijas impērijā nebūtu tikusi atcelta, ne par kādu latviešu kultūru mēs neko daudz nezinātu vēl arvien, – mūsu pirmās Atmodas darbinieki Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns izglītību bija guvuši pilsētās. Arī savu tautai un valodai nozīmīgo kultūras darbu – pat ja tā bija pārsvarā laukos skandētu latvju dainu vākšana – viņi spēja veikt vien pilsētā, kur bija grāmatu spiestuves, bibliotēkas, avīzes, teātri, politika, lokāli, jaunākās modes, domubiedri un ienaidnieki, tur bija mecenātu nauda. Latvijas valsts tika nodibināta 1918. gada 18. novembrī. 2014. gadā Latvijas galvaspilsēta Rīga kļuva par vienu no divām Eiropas kultūras galvaspilsētām (otra bija Umeå Zviedrijā).
Jā, protams, tam, ka Eiropai vispār mēdz būt kultūras galvaspilsētas (un tam, kurai no Eiropas pilsētām šis gods ir ticis), uzmanību droši vien pievērš nebūt ne lielākā pasaules iedzīvotāju daļa. Taču – kāda jēga lauzīt galvu par tiem, kas neko neņem, pat ja viņiem ko dod par velti?
Vislielākā nozīme tam, ka mana pilsēta uz gadu ir bijusi Eiropas kultūras galvaspilsēta, varētu būt pat ne mums pašiem – pārsvarā no laukiem nākušajiem un vēl vienmēr laukos nostalģisku patvērumu atrast gataviem latviešiem, kas pilsētā meklē vairāk kultūras un vairāk Eiropas –, bet mūsu tuvākajiem kaimiņiem.
Tepat mums līdzās, vien dažu simtu kilometru attālumā, dzīvo milzīgs skaits cilvēku, kam Rīga vienmēr bijusi viena no pirmajām un pašsaprotamākajām Eiropas pieturām. Ar Eiropu saprotot visu to pašu, kas reiz, 19. gadsimtā, lielpilsētā vilināja centīgus un ideālu spārnotus latviešu jaunekļus.
Vienalga, vai tie būtu nedēļām ilgi meža ugunsgrēki Krievijā pirms dažiem gadiem, grūti paredzamā Vladimira Putina ārpolitika un iekšpolitika vai bruņotas sadursmes Ukrainā, – ticiet man, ja tas viss noteiktu arī jūsu ikdienas dienaskārtību, nebūtu nemaz peļami apzināties, ka pavisam netālu atrodas viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām ar operu, izstādēm, muzejiem, restorāniem, lielveikaliem un dažnedažādām demokrātiskām brīvībām.
Arī šajā ziņā nekas daudz pat 100 gados nav mainījies. Tieši Rīga par vienu no pirmajām pieturvietām kļuva arī daudziem aizbraucējiem no Krievijas 20. gadsimta 20. gados pēc 1917. gada revolūcijas. Jūrmalas pludmales un Baltijas valstu lielveikali un restorāni par nozīmīgu rietumnieciskuma etalonu kļuva arī daudziem padomju ļaudīm. Pagūt ielēkt pēdējā vilcienā uz Rīgu ir bijis svarīgi visos laikos.
Tas, ka nieka 150 gadu pēc atbrīvošanās no dzimtbūšanas un izraušanās no laukiem mēs te Rīgā tik daudz brīvības varam piedāvāt kādam citam, ir vērā ņemams kultūras panākums. Un, kamēr tā būs, Rīga paliks Eiropas kultūras galvaspilsēta arī pēc formālā kultūras galvaspilsētas nosaukuma pārceļošanas pie kādas citas pilsētas.
Un pat tad, ja Rīgu nemitīgi barojošā ieceļotāju straume no Latvijas laukiem kādā brīdī sāks apsīkt, gandrīz katrs rīdzinieks, būdams vairāk vai mazāk labi apslēpts laucinieks, zinās, kas darāms, – vienkārši uz brīdi ir jāaizbrauc uz laukiem, bet pēc tam jāatgriežas, iztēlojoties, ka tu iebrauc pilsētā pirmoreiz. Tāds ir Rīgas kultūras vielas nezūdamības likums.
Uz Rīgu pēc kultūras
